5. “Zvana tavs telefons, tavs telefons”*

Varētu gandrīz vai saderēt, Guntis Veits, sacerot dziesmu par zvanošo telefonu, nemaz nenojauta un, iespējams, vēl pat šodien nezina, ka arī “Credo” puišiem var pateikties par šī tehnikas brīnuma — telefona — esamību tāltālu izdaudzinātajā koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”.

Tagad, kad telefons zvana katrā somā vai kabatā, grūti aptvert, ka 1976. gadā “Pūt, vējiņiem!” ir viens, turklāt ar blakus esošajiem tenisa kortiem kopīgs telefons. Varam vien iedomāties, ar kādu tenisa bumbiņu veiklību nākas manipulēt estrādes darbiniekiem, organizējot koncertus un festivālus, kad telefons nepieciešams nepārtraukti!? Visbeidzot 1977. gadā ar lielām mokām, ārpus visiem paredzētajiem plāniem, Irēna Pālīte panāk, ka estrādē tomēr telefons būs. Taču vakarā pirms sezonas atklāšanas pārlūkojot, vai viss kārtībā, direktore ierauga, ka kabelim izraktā bedre tā arī nav aizbērta. Ansamblis kā allaž mēģina. Pamanījis direktores drūmo vaigu, Valdis attrauc:

Ko!? Mēs nevaram bedri aizbērt!?

Lai, nu, ko, bet lāpstas vējš “Pūt, vējiņos” gan ir aizmirsis iepūst. Tā kādam tiek grābeklis, kādam slota, kāds tāpat ar rokām, bet stundas laikā ar lielām ovācijām mūziķi bedri aizber.

Ar citām sajūtām un bez ovācijām — bezkaislīgi un strikti — Liepājas varasvīri tovasar aizber kādu citu “bedri”. Nedēļu pirms paredzētajiem Draudzības festivāla “Liepāja 77” koncertiem estrādē notiek igauņu ansambļa “Polifons” koncerts. Neko tādu neredzējusī publika, protams, grib vēl un vēl dzirdēt tikko iegūtos elkus, bet mūziķus uz skatuves vairs neviens nelaiž. Taču publika ne ar labu, ne ar varu nav gatava pamest koncertdārzu. Kad beidzot cilvēku vilnis ir izvēlies no estrādes ārā, tas veļas pāri Liepājai — šķind stikli un briesmās nonāk pilsētas sabiedriskais transports.

Nevar jau tādu ritmisku mūziku spēlēt un neļaut cilvēkiem līdzi dzīvot. Lai neaizliegtu, man bija jācenšas viņus savaldīt. Ja tādi aizliegumi nebūtu bijuši, jaunieši noteikti mierīgāk to visu būtu uzņēmuši. Tagad taču cilvēki uzvedas brīvi, bet tāda plosīšanās nav,” — tā saka Irēna Pālīte.

Kas zina, ko būtu savērpis Likteņtēvs, ja 1977. gada festivāls būtu noticis, un tajā uz skatuves atkal būtu kāpis jau pirmo atzinību ieguvušais “Baltijas” ansamblis. Viņu gatavotā koncertprogramma bija pārdomāta, tajā bija Valda Skujiņa, Jura Pavītola, Aivara Hermaņa un arī krievu komponistu dziesmas ar Olafa Gūtmaņa latviskotu tekstu, kā arī ārzemju grupu kompozīcijas pašu aranžējumā. Taču 1977. gada vasaras festivāla izjukšana ansambļa cerības sagrauj, bet “Pūt, vējiņi!” direktorei Irēnai Pālītei sarūpē pietiekami lielas nepatikšanas.

* – Dziesma “Telefons” (G.Veits, J.Baltauss) no “Credo” repertuāra