4. Pūt, vējiņi, “Pūt, vējiņos”!

Var jau būt, ka var vainot vēju, var būt, ka tolaik valdošo iekārtu, bet 1976. gada vasaras sākumā koncertestrādē “Pūt, vējiņi” pārmaiņu vējš iepūš
arī Kokapstrādes kombināta “Baltija” ansambli.

1975. gadā toreizējā “Pūt, vējiņi!” direktore Ausma Groduma, saņēmusi rājienu par to, ka klausītāji kāda koncerta laikā atļāvušies celties kājās un skaļi aplaudēt, savu Kultūras un atpūtas parka direktores vietu atstāj Irēnas Pālītes ziņā.

Lai gan “Baltijas” ansambļa puiši ir tikai kādus desmit gadus jaunāki par koncertdārza direktori, tomēr ātri vien pamana un novērtē Irēnas mīlestību un stingrību, un piedēvē viņai vasaras mammas titulu. Kā gan ne! Pateicoties savstarpējām simpātijām, ir iespējams kas tāds, ko šodien sauktu par veiksmīgu darījumu.

Estrādei ir aparatūra, un tas tolaik ir ļoti būtiski ikvienam, kas grib spēlēt. Nerakstītais darba līgums izrādās vienkārši lielisks — Valda Skujiņa
vadītais ansamblis vasarā spēlē dejas “Pūt, vējiņi!” estrādē, bet ziemā koncertos un mēģinājumos drīkst izmantot estrādes aparatūru.

Toreiz par diskotēkām, protams, neviens vēl nav dzirdējis, bet iecienītas ir balles ar īstu, dzīvu mūziku. Tā trīs vasaras “Baltijas” ansamblis pavada estrādē. Viņi teju vai dzīvo “Pūt, vējiņos”, un deju spēlēšana ir viņu rituāls. Katru rītu kārto skatuvi, mēģina un gaida vakaru. Astoņos vakarā, kad jāsākas dejām, estrāde allaž ir tukša. Jūras vējam un vecajiem kokiem nospēlējuši pirmo dziesmu, viņi pamet skatuves dēļus un gaida dejotājus. Pēc stundas, kad televizoru ekrānos skatāma Maskavas ziņu programma “Laiks”, estrāde arvien tukša. Bet pastāvošā kārtība tāda, ka līdz vienpadsmitiem dejām jābūt nodejotām. Taču tad, kad lieli un mazi pulksteņi savus rādītājus beidzot pietuvinājuši pusdesmitiem, kā uz burvju mājienu Liepājas centrālā vasaras atpūtas vieta īsā laikā piebirst pilna ar dejot gribētājiem, lai pusotru stundu dietu bez apstājas.

Trīs vasaras Valda Skujiņa ansamblis ir vienīgais, kas estrādē spēlē dejas. Un ne jau vienreiz mēnesī iznāk spēlēt, bet gan divas, trīs un pat četras reizes nedēļā! Toreiz dejās par apmeklētāju trūkumu nevar žēloties. Citi dejo, citi nāk klausīties. Viņiem ir savi draugi un savi pielūdzēji. Turklāt paši mūziķi iegūst ne tikai popularitāti, bet arī pamatīgu pieredzi. Reizēm nav bijis laika pat afišas izlikt. Tad koncerta laikā tā arī no skatuves pagurušajiem dejotājiem vaicājuši: “Vai rīt gribat dejot?” Atbilde
allaž ir viena: “Jā, dejosim!” Un citvakar ansamblis atkal bijis klāt un spēlējis!

Viens no “Pūt, vējiņi” jaunās direktores Irēnas Pālītes pirmajiem lielajiem darbiem izrādījās 1976. gada vasaras festivāls, kas gan ir zaudējis nosaukumu “Liepājas Dzintars”. Tagad tas ir Draudzības koncerts “Liepāja 76”. Draudzību taču varas vīri neaizliegs!?

1976. gada festivālam gatavojas arī divi Liepājas kolektīvi — “Neptūns” un pirmo reizi arī jaunais Kokapstrādes kombināta “Baltija” vokāli instrumentālais ansamblis Valda Skujiņa vadībā. Žūrijas komisija uzskata, ka “Baltijas” ansambļa uzstāšanās nav veiksmīga:

Diez vai bija mērķtiecīgi uzticēt R. Krūmam — solistam ar nelielu pieredzi — vairākus skaņdarbus. Vai tik atbildīgā situācijā bija jāizvēlas dziesmas pirmatskaņojums? Joprojām programma cieš no vienveidības.”*

Tā, nu, goda vietas viņi neiegūst. Tās tiek citiem, bet tomēr jaunais ansamblis ir pamanīts. Tolaik vienīgā republikāniskā jaunatnes avīze “Padomju
Jaunatne” raksta par festivālu, un garajā rakstā ir viena rindkopa, kura jaunajiem Liepājas mūziķiem izrādās gluži vai lielās balvas vērtē:

Interesanti muzicēja arī gados ļoti jaunais liepājnieku ansamblis, kuru vada V. Skujiņš. Mazāk aizraujoties ar deju mūziku, saņemot lielāku atbalstu no Liepājas organizācijām, var izveidoties labs kolektīvs.” **

Savukārt, Irēnai Pālītei festivāls ir milzīgs pārdzīvojums un ārkārtīgi liels pārbaudījums. Gandrīz tikpat liels, kā publikas ažiotāža.

“Man ezermalas jaunieši simpatizēja. Gan jau bija arī tā, ka kādu kreņķi sarūpēja, bet tas noteikti nebija tik nozīmīgi, jo nav palicis prātā. Viņi mēru zināja.

Irēna Pālīte atzīst, ka viņai tas bijis gandarījuma laiks. Un šo laiku, protams, skaistāku darīja arī Valda Skujiņa vadītais ansamblis.

* –  Ziemelis M. Skanīgās dienas vērtējot. Komunists. 1976. 4. sept.
** –  Bērziņš J. Mūzikas skaņu varā. Padomju Jaunatne 1976. 8. sept
.