3. Kas tie tādi, kas iesāka…

Lai ieripinātu mašīnu, kas brauc vēl šodien, ar stūri, sapņiem un spītību vien nepietiek. To Valdis saprot it labi un atceras savu 6. vidusskolas ansambli “Senči”. Skaņu pogas tur grozīja Aivars Liepiņš. Savukārt, pirms tam Aivars bija spēlējis ģitāru savas — Olaines 35. profesionāli tehniskās vidusskolas — ansamblī. Bez tam viņš kādā mazā autotransporta uzņēmuma klubiņā vada ansambli, kurā dzied 6. vidusskolas 11. klases skolniece Gina Burkēvice. Kā gadījās, kā ne, savā pēdējā skolas karnevālā Gina, uz skatuves stāvēdama, tik pārliecinoši dziedājusi Raimonda Paula dziesmu “Mūķenes un neticīgā” no kinofilmas “Vella kalpi”, ka pēc balles Valdis viņu sameklējis un aicinājis dziedāt topošajā ansamblī.

Tā 1974. gada 4. oktobrī Alejas ielā, kur dzīvo Valdis, pie durvīm klauvē Aivars Liepiņš un Gina Burkēvice. Trijatā, sākot savu pirmo mēģinājumu, viņi pat nenojauš, kādiem notikumiem atvēruši durvis. Draugam doto solījumu Valdis ir izpildījis — ansamblis ir! Atliek vien sagaidīt no Maskavas Verneru Bokumu, kurš, savukārt, vēstulēs sola, ka Liepājā atgriezīsies ar ģitāristu — vēl vienu liepājnieku — Valēriju Kosmiņinu.

Bet gaidot taču nesēdēsi rokas klēpī salicis. Jāmeklē jaundzimušajam šūpulis! Turklāt tam jābūt no laba koka. Kur tādu meklēt? Liepājas Kokapstrādes kombinātā “Baltija”! Tolaik tas ir viens no lielākajiem pilsētas uzņēmumiem. Lai gan sērkociņu fabrika Liepājā izveidota jau 1891. gadā, kara vēji un varas maiņas ne reizi vien mainījuši gan saimniekus, gan uzņēmuma statusu, taču sērkociņus Liepājā aizvien laiku pa laikam ražo. Kokapstrādes kombinātu “Baltija” dibināja 1957. gadā, un tas gatavoja tolaik vismodernākās mēbeles. Taču tikai tad, kad viņu paspārnē esošais ansamblis “Credo” sāks galvu reibinošo popularitātes ceļu, apžilbinot kā tumsā uzrauts uguns kociņš, “Baltija” atkal atsāks ražot arī sērkociņus.

“Baltijas” klubā, tāpat kā citos, dzied, dejo, spēlē un ballējas, bet laiku pa laikam tieši no šejienes vairākus gadu desmitus Liepājas jauniesauktie dodas kalpot Padomju armijai. Klubā klavieres spēlē Aristīds Tiltiņš, viņš arī kluba vadītājai Mirdzai Kehrei ieteicis jaunos censoņus. Simpātijas izrādās savstarpējas un ilgstošas.

Kopā ar Valdi, Ginu un Aivaru “Baltijas” klubā jau rosās arī Verners un Valērijs. Viņi no armijas atveduši ne tikai tur iemēģinātas dziesmas, bet arī daļu aparatūras. Kā nekā Maskava ir vienīgā vieta, kur kaut ko tādu var iegādāties. Samēģinājuši un sākuši spēlēt ballītes “kokos” — Kokapstrādes kombināta “Baltija” klubā. Nevar taču atstāt savējos — ezermalas jauniešus bez dančiem! Arī ansambļa pirmais koncerts notiek tieši tur un tieši draugiem.

Programma gan jaunajam ansamblim visai raiba. Vēl spēlējot kopā ar Juri Pavītolu, Valdis papīram uzticējis dažus savus sacerējumus. Tālaika muzikālās modes kliedziens ir tautas dziesmu apdares. Kur tad vēl obligāti respektējamā prasība — programmā drīkst būt tikai 10% ārzemju autoru skaņdarbu. Bet tieši tie, protams, vilina visvairāk. Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, lauzot galvas, iznāk salauzīt arī viena otra komponista uzvārdu. Zahariass, piemēram, pārtop par Zaharjanu. Savukārt, augstajiem Rīgas kungiem, pārlūkojot programmu, tad jau ir vienalga vai tas gruzīns, armēnis vai citzemju skaņradis. Programmā iekļautas arī Jura Pavītola dziesmas. Šodien varam vien minēt, kāds bija Jura pārsteigums, izdzirdot, ka Gina dzied kopā ar Valdi. Jura versija taču bija — Valdis nekad nedziedās un sava ansambļa viņam arī nebūs.

Bet… ir! Un zāle ir pilna ar savējiem un tiem, kuri par tādiem vēl tikai kļūs! Visiem patīk azartiskais ansamblis: skrupulozais spēlētājs Aivars, Valdis un Verners, kuri nekad nevar nostāvēt mierā, temperamentīgā Gina un krieviski dziedošais Valērijs.

Kā jau ikvienam tā laika ansamblim, neizbēgama ir piedalīšanās tarifikācijas skatēs. Komisija klausās, pēta un vētī, vai repertuārs atbilst komunistiskās partijas ideoloģijas prasībām. Tiekot cauri rajona skates atlases sietam, tālāk ceļš ved uz zonas un republikas skati. Tikai tad komisija pieņem lēmumu, kur ansamblis drīkst uzstāties — sava rajona robežās, vai visā Latvijā. Ja nu kāds domā dumpoties un skatēs nepiedalīties, tad nekur tālāk par sava kluba vai kultūras nama zāli viņš tikt nemaz nevar. Katrai skatei ansambļi gatavo jaunu programmu. Un, iespējams, tieši tāpēc muzikālie kolektīvi, kuri saņem atļauju koncertēt visā republikā, patiešām ir augstā mākslinieciskā līmenī.

Pēc iespējas labāk savā pirmajā skatē 1975. gadā grib nospēlēt arī Valda Skujiņa ansamblis, un tas viņiem izdodas. 1. vietu togad nepiešķir, bet 3. vieta Kokapstrādes kombināta “Baltija” ansamblim — uzreiz aiz Valda Alviķa vadītā Liepājas 1. vidusskolas ansambļa, kurā dzied Maija (vēl gan ne Lūsēna, bet Renskumberga) kopā ar māsu Larisu.

1975. gadā savā pulkā Valdis Skujiņš aicina savu mūzikas skolas kursa biedru Aldi Langbaumu — talantīgu pianistu –, kurš turpat “Baltijas” klubā spēlē klavieres deju ansamblim “Kvēle”, un arī Irēnu Burkēvici.

Gatavojoties jau 1976. gada skatei, muzicējošie domubiedri jau ir visai kuplā skaitā — 12. Un visi kopā — atkal spītīgi! Šoreiz spītības iemesls — aparatūras trūkums. Tieši tāpēc īsā laikā viņi sagatavo akustisku programmu ar dziesmām latviešu, krievu, angļu un vācu valodā, pat Džona Lenona “Asiņainā svētdiena” ir viņu repertuārā.

Togad atnāk un īslaicīgi spēlē Elmārs Cielavs un Uldis Jākobsons, jau ilgāk ģitārists — Liepājas māk-slinieks Valdis Liparts, bet uz palikšanu ienāk dziedātājs Raivis Krūms. Arī skaņu režisors Jānis Kalējs un perkusiju meistars Viktors Dreimanis, kuri turpat klubā dejo tautas deju ansamblī “Kvēle”.

Pēc skates, salikuši prātus kopā, visi nolemj, ka no ezermalas jāpārceļas uz Liepājas centru — uz pilsētas kultūras namu, par kura esamību šodien nekas vairs neliecina. Pamājuši ardievas “Baltijas” klubam un tā vadītājai Mirdzai Kehrei, nobirdinājuši asaras, ansambļa dalībnieki ar vienu kāju jau ir jaunajā mājvietā.

Lai gan abas tumsnējās māsiņas — Irēna un Gina — nekad nav slēpušas, ka ir piederīgas čigānu tautai, un nav par to kautrējušās, tomēr gan jau arī viņu sirdīs palicis rūgtums, ko nes negaidītā ziņa, kas apstādina pārcelšanos no “Baltijas” kluba uz pilsētas kultūras namu. Tikpat pārsteidzoša tā ir pilsētas kultūras nama vadītājam Jānim Ruņģim, kurš šajā amatā ir no 1970. līdz pat 1985.gadam:

Ļoti labi atceros brīdi, kad “Credo” grasījās pārnākt uz pilsētas kultūras namu. Tolaik kultūras nama vadītājs bija atkarīgs no Liepājas pilsētas Kultūras nodaļas. Iebilst neko nevarēju. Tad saņēmu dūšu un pateicu Valdim Liepājas Kultūras nodaļas iebildumus par to, ka pilsētas kultūras namā nebūtu
ieteicams dziedāt čigānmeitenēm. Pats ļoti gribēju viņus ņemt savā paspārnē. Sirds daudzreiz nosāpēja, ka mūsu ceļš nevarēja būt kopīgs, bet tā, nu, tas bija. Tur es neko vairs nevarēju līdzēt. Skumji, nežēlīgi, bet fakts.

Fakts izrādās arī tas, ka pat šāds notikumu pavērsiens jauno censoņu spēlētkāri nemazina, un viss turpinās tur, kur tik labi sācies — Kokapstrādes kombināta “Baltija” klubā pie “otrās mammas” Mirdzas Kehres.