2. Spītība vārdā “Credo”

Vēl pasaules kalendāri rāda, ka divdesmitā gadsimta sešdesmitos gadus nomaina septiņdesmitie. Vēl, skrienot ikdienas gaitās, savu māju durvis klaudzina ezermalas puiši un meitenes. Viņiem vēl ne otrajos sapņos nerādās, ka pavisam drīz tieši viņi būs tie, kas sakuls putās ne vien Liepājas, bet vai visas Latvijas un pat svešzemju ļaužu prātus. Vēl viņu burās pūš skolas vējš. Spirdzinošs un draisks tas viņus dzenā pa labi zināmajām Liepājas ielām — no skolas uz mājām, uz jūru un atpakaļ uz ezermalu, uz mūzikas skolu un tikai pašiem vien zināmos ceļos.

Liepājas 6. vidusskolā mācās Verners Bokums, Gina Burkēvice un Valdis Skujiņš. Skolā strādā Valda mamma, Skujiņu ģimene turpat arī dzīvo, un Valdis, vismaz klasesbiedru acīs, ir nekronēts skolas saimnieks. Turpat Valdis spēlē basketbolu — pēc skolas un mūzikas skolas mācībām galva taču jāizvēdina. Mūzikas skolā viņa klasesbiedri ir Raivis Krūms un Aldis Langbaums. Kaut kur tā kā dzirdēti vārdi, vai ne? Bet vakaros Valdis dodas uz ansambļa “Senči” mēģinājumiem skolas ēdamzālē.

Kad skološanās laiks galā, Valdis, tāpat kā citi astoņpadsmit gadus sasniegušie puiši, aizsoļo armijā. Skolas pionieru vadītāja meklē citus, kas turpinātu “Senču” iesākto. Un, kas meklē, tas arī atrod. Verners Bokums gluži kā vītenis apvijas pionieru vadītājas domu kārtij par jauna ansambļa veidošanu. Viņš taču bija redzējis un dzirdējis, ko un kā darīja “Senči”!

Atlika vien piepulcināt citus skolas biedrus.

Verners Bokums:
Bijām apvienotais 1. un 6. vidusskolas ansamblis, kas spēlēja dejas abās skolās. Vēlāk pārgājām uz Metalurgu kultūras pili. 1972. gadā Juris Pavītols jau bija nodibinājis elitāru ansambli, kas vēlāk, 1974. gadā, pārtapa “Līvos”. Tur spēlēja Inga Pavītola, Tālis Marhilēvičs, Raimonds Gabaliņš, Valdis Skujiņš. Viņi spēlēja koncertus, bet mēs — jaunie mācekļi — dejas. Tā arī ar Valdi saspēlējāmies.

Saspēle izrādās liktenīga. To, ka Verners ir enerģisks un dzīvespriecīgs mūziķis, pēc gadiem zinās vai visa Latvija. Bet tolaik to lieliski zina Raimonds Gabaliņš. Verners, sirsnīgi vai sirdīgi bungojot, itin bieži pēc dejām Raimonda bungas ir sabungojis driskās. Gluži saprotami, ka saimnieks savas emocijas par bungu postu izrāda visnotaļ vētraini. Bet, noplokot vienai vētrai, klāt ir jau cita — nu arī Verneram jādodas armijā.

Lai vismaz kaut kā mierinātu topošo karavīru, Valdis Skujiņš viņam apsola divu gadu laikā, kamēr draugs obligātajā militārajā dienestā, sameklēt vietu, kur dibināt pašiem savu ansambli.
Tolaik sapni par savu grupu Valdis uztic, viņaprāt, visjaukākajai Liepājas meitenei — Dainai, kurai vēlāk uzticēs arī savu uzvārdu.

Daina Skujiņa:
Valdis bija tikko atnācis no armijas, spēlēja “Līvos” un, protams, viņam bija sapnis par savu grupu. Nē, man viņš padomu neprasīja. Es gluži vienkārši biju blakus. Tas bija viņa sapnis, un viņš to īstenoja.

Un tas taču zināms: no pārdrošiem sapņiem rodas lielas lietas.

1974. gadā pēc festivāla “Liepājas Dzintars” Valdis Skujiņš “Līvus” pamet:
Tas bija spītības gājiens pret Juri Pavītolu. Viņš apgalvoja, ka es neko nevaru, nekam nederu, ka man nekas nesanāks. Es domāju, ak, tā! Nesanāks! Nu tu man, brālīt, redzēsi! Un aiz spīta uztaisīju “Credo” .

Bet toreiz pat spītēties bez valdības ziņas nevar. Vienā jaukā dienā ziņa, ka “Līvos” briest nesaskaņas, sasniedz arī Liepājas Izpildu komitejas Kultūras nodaļas vadītāju Martu Mūrnieci:

Kādudien atnāca Juris un pavēstīja, ka viņi ar Valdi aizgājuši katrs savu ceļu. Turklāt Juris man saka, ka Valdis nekad nebūs spējīgs izveidot kolektīvu un kur, nu, vēl vadīt. Savā starpā pastrīdējāmies, un ar to viss beidzās. Citā tikpat jaukā dienā pie manis atnāca Valdis un stāstīja, ka ar Juri ir pašķīrušies, bet viņš organizējot jaunu ansambli. Skaidrs bija viens — viņi abi ir lielas personības, un katrs to stūri gribēja turēt savās rokās.