1. Ievads

Laiks ir kā skaņuplate. Riņķojošs ripulis, kurā adata skrāpē laika lokus, līdzi ievērpjot visu, ko dzīve, pāri brāzdamās, atstāj — prieku un skumjas, laimi un likstas, sapņus un atmiņas.

Laikam, tāpat kā cilvēkiem, nekad nav laika. Steidzīgs! Dzīvei pakaļ dzenas! Jautāsit, vai panāk? Nu, tā — kā sanāk!

Laiku nevar noķert un nevar panākt, nevar pierunāt un nevar piemānīt. Tāpat kā Likteni. Taču pa retam, kad Laiks un Liktenis griež labvēlības lokus, dzimst Leģenda.

Es jums nevaru atbildēt tik vienkārši un uz vietas”*, kāpēc tas notika tad, kad notika, kāpēc viss izvērtās tieši tā un ne citādi, un kā būtu, ja būtu… Katram jau tiek tas, ko Dievs dāvājis vai Liktenis lēmis. Pag! Tolaik ar Likteņa roku māja vienīgā — komunistiskā partija, bet Dievu pieminēt, maigi izsakoties, nebija vēlams. Katrs dzīvoja kā prata un uzskatīja par pareizu. Protams, vien tā, kā ļāva vienīgās partijas kongresu lēmumi, piecgadu plāni un citi šodien jau eksotiski rīkojumi.

Skaidrs joprojām ir viens — “atbilde īstā un vienīgā dzīvo Latvijas rietumos”.** Tieši tur — Liepājā — vējainā un drēgnā 1974. gada 4. oktobra vakarā pie kādas mājas durvīm Alejas ielā klauvēja Gina Burkēvice un Aivars Liepiņš. Durvis atvēra Valdis Skujiņš, nenojaušot, ka tobrīd atver durvis leģendai.

Laiks būs apgriezis 30 gadu piruetes un kādā tikpat vējainā dienā, sēžot koncertestrādē “Pūt, vējiņi”, Valdis Skujiņš aizdomāsies par to, kā rodas leģendas:

Hm… Droši vien tāpat kā pasakas. Visam pamatā noteikti ir kāds notikums. Kamēr notikumam ir liecinieki, to analizē un spriež, kā tad tur īsti bija. Vēlāk jau no attāluma var apskatīties, vai tas notikums bija ko vērts, vai nē. Kad paiet vēl lielāks laiks, tas apaug ar dažādiem, brīžiem varbūt pat mākslinieciskiem izskaistinājumiem. Tad arī notikums kļūst vai nu pasaka, vai nu leģenda.

Valdis Skujiņš ir pārliecināts, ka ikvienai leģendai noteikti ir arī autors. Vai kāds gadījums, vai cilvēks, bet radītājs noteikti ir!

“Credo” leģendas autors ir Valdis Skujiņš. 1974. gada rudenī basģitārists Valdis kopā ar Ginu Burkēvici, Verneru Bokumu, Aivaru Liepiņu un Valēriju Kosmiņinu sāka pirmos kopīgos muzikālos mēģinājumus. Citādi nevarēja. Vismaz viņi — nē! Viņiem bija vajadzīga mūzika. Nē, tas vēl nav “Credo”. Paies vesela piecgade, runājot tā laika terminoloģijā, līdz koplietošanā parādīsies vārds “Credo”. Vēl būs domu un argumentu cīņas. Nosaukumu apstiprinās tikai 1979. gadā, saņemot vienīgās oficiālās jaunatnes savienības — LĻKJS CK*** piedāvājumu — ar Vissavienības laikraksta “Komsomoļskaja Pravda” aģitvilcienu doties uz BAM — Baikāla–Amūras maģistrāli.

Bet vēl ir 1974. gads. Maskavā PSKP CK**** pieņēmusi lēmumu “Par Baikāla–Amūras maģistrāles celtniecību”. Un rudenī arī Latvijas komjaunieši jūsmīgi dosies maģistrāles celtniecības darbos.

Latvijā 4. republikas estrādes kolektīvu skatē “Menueta” izpildījumā pirmoreiz skan Imanta Kalniņa himniskā dziesma “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Imantam Kalniņam tas ir ļoti rosīgs gads — pirmizrādi piedzīvo arī viņa rokopera “Ei, jūs tur!”. Pirms pusotra mēneša izskanējis
“Liepājas Dzintars 74”, kas Liepājas un, kā izrādīsies, visas Latvijas mūzikas dzīvē nozīmīgs ar kādu debiju. Pirmo reizi tik plašā sarīkojumā piedalās “Līvi” — Juris un Inga Pavītoli, Egils Zakovics, Tālis Marhilēvičs un Valdis Skujiņš. Un tieši toruden vējainajā pilsētā piedzimst arī “Credo”. Protams, tā laika avīzēs šādu ziņu neatrast, bet vēlāko gadu publikācijās dažbrīd neizdibināmā virpulī sagriezušies fakti, pretrunīgi viedokļi, gadu skaitļi, jautājumi un atbildes. “Credo” dziedātās dziesmas vārdiem sakot:

Tās atbildes adrese bez pēdām, ak, pazudusi.” *****
Par laimi nekur nav pazudis “Credo”. Blakus — tuvu vai tālāk, bet tepat jau visi ir. Vai — gandrīz visi, jo dažus Dievam labpaticis aizsaukt savā valstībā…

Un tad jau viss var sākties tikpat kā no jauna.

* – Dziesma “Atbilde” (A.Alksnis, L.Līvena) no “Credo” repertuāra
** – Turpat
*** - Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes savienības Centrālā komiteja
**** – Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā komiteja
***** – Dziesma “Atbilde” (A.Alksnis, L.Līvena) no “Credo” repertuāra